Digitālais klaidonis

Tā kā nav ko rakstīt, pastāstīšu traģiski baisu stāstu par Govi. (Kāpēc ar lielo burtu? Tāpēc, ka māte varone).
Mana kursabiedra Juras vecāki dzīvo viensētā Latgalē. Tā ir Latvijas dienvidaustrumu daļa, kur atrodas arī mana parastā uzturēšanās vieta pilsēta Daugavpils, kas nozīmē "Pils pie Daugavas". Dažādos laikos pilsētu dēvēja veselā čupā dažādu vārdu: Dvinska, Dinaburga un pāris gadus pat Borisogļebska. Krievu imperators bija pacenties. Bet runa nav par Daugavpili, bet gan par Govi.
Šī pati Govs izdomāja dzemdēt. Parasti šis process norit automātiski, proti, neprasa operatora iejaukšanos. Pietiek regulāri apmeklēt kūti, lai vienā jaukā brīdī vienas dzīvības esences vietā tur atklātu divas. Bet šoreiz dabā gadījās kļūme, un teļš nekaunīgi iestrēga Govī. Ņemot vērā pašas Govs un tās pēcteča teļa ievērojamo masu, dabūt viņu ārā no Govs nav vienkārša lieta. Nepieciešams pieķerties pie ārā rēgojošām teļa daļām un uzspēlēt Vectētiņu un Rāceni. Taču pat divatā ne tie vārgākie lauku veči izvilkt teļu nespēja, lai gan no Govs rēgojās veselas divas teļa daļas - galva un kājas. Lai noskaidrotu situāciju, tika piezvanīts lokālajam vidēja kalibra eskulapam. Uzklausījis pretenzijas pret dzemdību procesu Govī, dohters virtuāli paraustīja plecus un teica: "Pievienojiet cilvēkus". Tādējādi, saskaņā ar pasakas par Vectētiņu un Rāceni klasisko notikumu gaitu, nācās saukt papildspēkus. Taču, izvērtējot visus faktus, mūsu varoņi saprata, ka pūles, kādas var attīstīt sunītis, kaķītis un pelīte, ir acīmredzami nepietiekamas, lai pabeigtu teļa izvilkšanas procesu no Govs. Tāpēc tika izsaukta rīcībspējīgāka brigāde - kaimiņu dažādu gabarītu fermeri, kopskaitā 4 cilvēki. Kopumā seši brangi vīrieši spēka pilnbriedā valkāja nelaimīgo Govi pa kūti vairākas stundas. Procesa beigās minētais lopiņš vairs nespēja parunāt, bet tikai gulēja uz grīdas kā nopļauts. (Tas ir  gandrīz pats traģiskākais stāsta moments, šeit var noraust asaru). Tā viņu arī valkātu pa kūti šurpu turpu, ja vienam no procesa dalībniekiem neiešautos galvā svaiga doma. Šī doma bija stingri loģiska, un tika formulēta šādi: "Ārā rēgojošajai galvai un kājām nav obligāti jāpieder vienam teļam, jo Govis ir pilnīgi spējīgas dzemdēt arī divus".
Ņemot vērā situācijas kritisko stāvokli, dalībnieki nekavējoties telefonēja par pirmo augstāka ranga veterinārārstam, ar lūgumu nekavējoties ierasties notikuma vietā.  Pēc kāda laika parādījies ārsts, attaisnojot savas profesijas godu, iesaistījās smagā cīņā par visu trīs pacientu dzīvībām. Divu stundu garumā, burtiskā nozīmē nirstot govs iekšās, šis nezināmais varonis atšķetināja teļu mudžekli. (Šeit var vēlreiz apraudāties no patosa, kaislību svelmes un stāvokļa kritiskuma).
Smagās lietas iznākums bija veiksmīgs, taču uzvaras prieku dziļi aptumšoja viena dalībnieka -  teļa nāve.
Ko gan mēs varam teikt kā pamācību pēcnācējiem? Atjautība, informācija un sagatavotība - uzvaras ķīla, turklāt tieši šādā secībā.  Un jebkurai kaujai ir sava cena, vai tas būtu tīri materiāls zaudējums, vai arī kaut kā mums dārga bojāeja.  Bet vienmēr ir par ko cīnīccies (piedodiet, nenoturējos, pārāk patīk šādas beigas). Visas mocības izrādījās ne veltas - jo Govs ne tikai izdzīvoja pati, bet, ņemot vērā šīs Govs izcilās īpašības, sasniedza mērķi turpināt savu dzimtu.
Ar šo stāstu svinīgi pasludinām par pabeigtu, bet Govi - par māti varoni.